Kartogrāfiskie avoti apliecina, ka 1900. g dzirnavas jau stāvēja. Dzirnavu celtniecībai izmantoti akmeņi no Lēvena krastiem. 1915.-1920 periodā dzirnavas nopirka Juozas Vanagas. Dzirnavās tika ražoti milti maizei un mājlopiem, rupji samalti un marinēti. Veltņu nebija, tāpēc bija jādodas uz Šmita dzirnavām pēc kviešu ripināšanas. Īpaši klientu skaits pieauga rudenī, pēc graudu kulšanas. Pie dzirnavām gaidīja cilvēku rindas (bija jāgaida īstais vējš). Padomju laikā dzirnavas piederēja Kupišķu rajona kooperatīvam (rajkoopsyungu). 1979. gadā blakus dzirnavām uzbūvēja divstāvu konditorejas cehu. Iegūtais paplašinājums esot "nabadzīgs arhitektūrā [..], pilnīgi nesaderīgs ar dzirnavām un pilnībā sabojāt skatu". 1992. gadā dzirnavas tiek atdotas Vanagiem. Šīs dzirnavas tiek uzskatītas par visilgāk funkcionējošajām vējdzirnavām Kupišķu pilsētas vēsturē. Vāgo dzirnavas ķēra vēju un grieza vējdzirnavas līdz 20. gs. 6. dekāde. 1973. gadā Dzirnavas tika iekļautas Lietuvas kultūras pieminekļu sarakstā 1992. gadā. iekļauta Kultūras vērtību reģistrā, un visbeidzot, 2005.g. atzīts par valsts aizsargātu.
+3
.jpg)
Atsauksmes