Šmita dzirnavas, kas celtas ap 1880. gadu, tiek uzskatītas par vecākajām saglabājušajām dzirnavām Kupišķu pilsētā. Sākumā tā piederējusi muižniekam Minkevičam. Pēc tam, kad Chonels Šmidts iegādājās dzirnavas, sākās ēkas rekonstrukcija un biznesa attīstība. Pēc tvaika dzinēja uzstādīšanas vējš tika pamests - 1922. gadā. šīs dzirnavas jau sauca par tvaika dzirnavām. 1921-1923 Šmitam jau bija kokzāģētava, dzirnavas un spēkstacija. Tika izveidota arī vilnas kārstava. Pēc Šoneļa nāves biznesu mantoja viņa dēls Nohems Šmidtas. Dzirnavas kļuva "motorizētas" - iekšdedzes dzinējs sāka griezt dzirnakmeni (minēts no 1931. gada). Dzirnavās esot izmantotas Anglijā, Zviedrijā un Vācijā ražotās iekārtas, mēnesī samaltas 350-370 tonnas graudu, ražoti putraimi un dažādi milti. Miltus malt gribētāji veidojās rindas, nācās gaidīt pat nakti, strādnieki strādāja divās maiņās. Dzirnavās tika ražota arī elektrība, kas apgādāja Kupišķu pilsētu. N. Šmidtu uzskatīja par Kupišķu bagātāko cilvēku un pirmo, kurš iegādājās automašīnu. Kad sākās Otrais pasaules karš, viņš palika Lietuvā. 1940. gadā viņa dzirnavas un spēkstacija tika nacionalizētas, un 1941. g viņš pats, tāpat kā vairums citu Kupišķu ebreju, tika nogalināts. 1941-1944 par dzirnavu direktoru strādāja bijušais Neatkarīgās Lietuvas premjerministrs ģenerālis Jonass Černiuss (1898–1977). 1949. gadā dzirnavas tiek nacionalizētas. Padomju gados piederēja iekšzemes iedzīvotāju dienesta kombinātam, apkalpoja pilsētu un tās apkārtni. 1995. gadā Šmita dzirnavas ar tehnoloģiskajām iekārtām ir iekļautas Kultūras vērtību reģistrā, un 2005.g. atzīts par valsts aizsargātu. Šobrīd dzirnavas atrodas Kupišķu rajona pašvaldības ugunsdzēsības dienesta apkaimē.
+2
Atsauksmes